Latviešu valoda ir dzimtā valoda ap 1,5 miljoniem cilvēku pasaulē, to skaitā esam arī mēs – Ikšķiles vidusskolas skolēni, skolotāji, darbinieki. Ikdienas gaitās valodu uztveram kā pašsaprotamu, dažkārt pat atļaujamies tai nodarīt pāri, ne vienmēr to valkājot tīru, glītu un sakoptu. Bet valodas svētku dienu gaidot, tomēr akcentējam valodas nozīmi un vērtību ikviena indivīda un visas tautas dzīvē.
Šogad svētkus svin ne tikai dzimtā valoda, bet nozīmīga jubileja – 100 gadu - Dzintaram Sodumam, spilgtai personībai Latvijas kultūrā un literatūrā, kuram pret valodu ir īpašas jūtas, nosaucot to par “savu otro līgavu”, savu reālo ēstgribu, atzīstoties “man garšo valoda kā kūka”. Kā viņa grāmatas “Savai valstij audzināts” atsaucē norāda rakstniece ikšķiliete Nora Ikstena: “Valoda Sodumam ir dzīvs organisms, kas aug, attīstās, domā, slimo, veseļojas.”
Dzintars Sodums dzimis 1922. gada 13. maijā Rīgā, viņa dzimtu skārušas vairākkārtējas okupācijas, bet pēc Otrā pasaules kara, kā daudzi inteliģences pārstāvji, Dz. Sodums emigrēja uz ārzemēm, sākotnēji uz Zviedriju, bet 20. gs. sešdesmitajos gados pārcēlās uz ASV, līdz 2006. gadā pārcēlās no ASV uz Latviju un dzīvoja rakstnieces un viņa daiļrades popularizētājas Noras Ikstenas mājās Ikšķilē. Dzintars Sodums miris 2008. gada 18. maijā un apbedīts Ikšķiles kapos.
2013. gadā toreizējais Ikšķiles novads nodibināja Dzintara Soduma balvu, kuru ik gadu maijā piešķir par novatorisku sniegumu latviešu literatūrā.
Arī Ikšķiles vidusskolas skolēni katru gadu Dz. Soduma balvas izvērtēšanas žūrijai iesūta savus radošos darbus. Tā kā vidusskolas mācību programmā tiek piedāvāts ieskats modernisma literatūrā un ir iespēja izvēlēties autorus un darbus, tad šogad, ņemot vērā Dz. Soduma simtgadi, vidusskolēni apziņas plūsmu meklēja Džeimsa Džoisa darbā “Uliss”, kam ir vistiešākais sakars ar Dz.Sodumu kā tulkotāju.
Piedāvājam 11. klases jaunrades darbus kursā Literatūra I, izmantojot citātus (tekstos izcelti) no Dz. Soduma oriģināldarba “Savai valstij audzināts”.
11. klases ekskursija
Trešdien, 26. janvārī, Ikšķiles vidusskolas 11. klasei ir paredzēta ekskursija. Ekskursijas maršruts nebija zināms, un tas padarīja šo ekskursiju atšķirīgu no iepriekšējām. Kad tika paziņota informācija par ekskursiju, skolotāja Solvita teica: “ Ņemam līdzi kabatas naudu, ēdienu un labu noskaņojumu”. Izbraukšana bija plānota 11.30, tādēļ notika pirmās 4 stundas.
Pirmās divas stundas bija latviešu valodas. Latviešu valodas stundā klase lasīja stāstu par Pirmo pasaules karu. Ritvaram, protams, bija labākas lietas, par ko domāt… “Ak, jaukās meitenes, [..] pacilātā noskaņā vieglas un žirgtas radītas! Īpaši gadu jaunākās divās paralēlklasēs ir košas meitenes,” domāja Ritvars. Viņš nebija ieinteresēts braukt ekskursijā, jo nevarēja sagaidīt rītdienu, kad viņam būs visa skolas diena, lai apbrīnotu gadu jaunākas meitenes.
Nākamās stundas bija blokstundas vēsturē, Aleksandra mīļākās stundas. Šodien, skatoties uz saviem klasesbiedriem, viņš domāja : ” Meklēt, kam pieslieties, noraidīt. Pielūgt, nicināt. Tas viņos palicis uz visu mūžu: daudz uzskatu un maza spēja spriest.” Viņš savus klasesbiedrus vērtēja kā zemāku šķiru. “Vēsturei ir tikai viena dimensija – laika dimensija. Viņš ir dzīvs, viņam ir četras dimensijas. Viņam ir ziemas rīti un vakari, ” viņš teica, prezentējot savu darbu klasei. Dabūjis kārtējo 10, viņš apsēdās pie sava krēsla, bija pusdienu laiks. Zem viņa rakstāmgalda stāvēja no laukiem vesta ābolu kaste ar sīpoliņiem un pepiņiem. Lasīdams un kozdams ābolus, viņš birdināja sēklas papīrkurvī. Vēstures skolotāja parasti nebija stingra, tādēļ Aleksandrs varēja atļauties ēst viņas stundā. Vēstures skolotājas attieksmi izmantoja arī Markus. Viņš klasē daudz pļāpāja, žurnālista veidā apkārtējiem komentēdams to, ko redz un kas notiek.
Un tad, visbeidzot, stundas bija galā. Visi ar nepacietību gaidīja autobusu, bet tas kavējās. Skolas priekšā uz Daugavas pusi ir neliels parks. Parka kailā vidū skolēni saliek savas grāmatu somas, lai iznāk futbola vārti un spārda bumbu. Autobusam nerādoties, skolēni sāka kļūt nepacietīgi. Stundu vēlāk parādījās skolotāja Solvita un teica : “Skola nolēma jūs pārsteigt, un visiem notiek diskotēka! 13.00 sākam kārtot zāli, bet pl. 18.00 sākam! ” Ritvars un Markus bija sajūsmā. Ritvars uzreiz atcerējās par gadu jaunākām meitenēm, un Markus manāmi domāja par to pašu.
Vakarā sākās diskotēka. Jā, ballē bija daudz ļaužu, kas, pulciņos sastājušies, runāja, grozījās, staigāja, dejoja, kaut ko patērēja. Kad priekšnesumu daļa beigusies, klases izskatīgākie puiši, araku un konjaku dvašodami, uznira ballē, līdzi vezdami kairīgos tērpos tērpušās meitenes.
Ritvars, laiku nezaudēdams, devās runāties ar gadu jaunākām meitenēm. Viss gāja labi , bet, kā vēlāk izrādījās, meitenei, ar kuru Ritvars runāja, bija draugs. Izrīkojumā vecāko klašu skolēni viņam uzsita zilu aci. Ritvars to nebija zinājis, un Markus šo visu tā nevarēja atstāt. “Latvieši? Latvietis neliekas mierā par taisnību, līdz pats beigts vai citi beigti, ” nedaudz apreibis, teica Markus.
Diskotēka beidzās ar lielu kautiņu, un visi skolēni tika aizdzīti mājās. Pēc balles daži pusaudži gāja līdzi lielākam puisim, kas veda mājā savu meiteni. Meitenei nemaz nelikās piedauzīgi, ka ēnas zirgodamās iet līdzi. Taču apbrīnotāji, lai kādi.
Markus Rjabovskis
Stāsts par ballīti
Reiz kādā klusā Rīgas rajonā piektdienas vakarā pilngadīgi draugi izdomāja uzrīkot ballīti. Ballīte sāka uzņemt ritmu, taču šeit (kur bija arī jaunas sejas jeb nezināmi cilvēki), izvērsās konflikts, kura rezultātā cieta viens puisis vārdā Kārlis.
Nākamajā dienā Kārļa vecāki jautāja: “Kā ballē un ko darījāt? Vai tur bija daudz cilvēku?” “Jā, ballē bija daudz ļaužu, kas, pulciņos sastājušies, runāja, grozījās, staigāja, dejoja, kaut ko patērēja,” atbildēja Kārlis.
Kārlim uz sejas bija redzami zilumi, taču vecāki par to nejautāja. “Ne jau es tagad meklēšu to varoni rokās,” pie sevis nodomāja Kārlis.
Bet kas svētdienas rītos, ejot pa klusu Rīgas ielu, nāk pretī ? Pazīstama seja! Kārlis, ieraudzījis šo puisi, uzreiz devās viņam uzdot jautājumus, kāpēc viņš cieta šajā ballītē. “Piedod, bet es domāju, ka tu esi cits Kārlis,” atbildēja puisis, “izrādās, ballē bija divi cilvēki vārdā Kārlis - viens no viņiem man nav atdevis parādu, bet tas neesi tu.”
Kārlis nopūtās un devās mājās. Nodomāja pie sevis, ka vairs nelietos alkoholu, lai atcerētos, kas notiek.
Rauls Adrians Komkovs
Pēdējais vasaras rīts.
Jaunieši izklīst no kāda dzīvokļa Rīgas centrā. Saules maigie stari iespīd šķērsieliņās. Rīt atsākas mācības, brīvlaiks jau tūlīt ir beidzies. Jauniešu dzīvespriecīgais nogurums un iepriekšējās nakts notikumu atklāstīšana piepilda klusās ielas.
Ir svētdiena. Kāds vēl izbauda brīvdienu miegu, bet kāds jau dodas rīta darīšanās. Kas svētdienas rītos, ejot pa klusu Rīgas ielu, nāk pretī? Jaunieši nepamana, ka nav vienīgie šajā klusajā ielā, izņemot Agati. Agate pagājušās nakts notikumus nevēlas atcerēties, viņa neiesaistās sarunās, bet vēro garāmgājējus. Kāda sieviete izvedusi pastaigā ļoti mīlīgu bīglu. Tas apošņā katru ielas stūri un neliekas traucēts to iezīmēt.
Te pēkšņi viņiem garām patraucas kāda meitene. Viņa izskatās Agates vecuma, meitene paskrien baram garām, ģērbusies sporta drēbēs no galvas līdz kājām. Vēlās vasaras rīts ir mazliet vēss, Agate nesaprot, kā meitenei nav auksti. Viņa nodomā, cik ļoti viņas atšķiras viena no otras, lai gan abas satiekas uz šīs ielas.
Tālāk pa ielu, tās malā, nostājas dārga izskata mašīna. No tās izkāpj glīti ģērbts vīrietis ar burvīgu ziedu klēpi. Agates uzmanība ir uz šo vīrieti, viņa tikai spēj iedomāties, kam šie ziedi un kāds ir iemesls.
Te pēkšņi viņa apskāvienā ieskrien visskaistākā meitene, kādu Agate ir redzējusi. Viņi dala skūpstu, un vīrietis dāvā ziedus meitenei. Vīrietis atver meitenei durvis un pasniedz roku, lai tā var iekāpt mašīnā. Mašīna graciozi aizslīd garām jauniešu baram, un Agate var tikai noskatīties.
Kas viņai būtu jādara, lai svētdienas rītā arī viņu sagaidītu ar ziediem?
Annija Grinberga
Tā diena.
Māris ir 18 gadus vecs un mācās divpadsmitajā klasē. Pēc skolas Mārim patīk šo to padarīt. Šis tas ir kas nelegāls. Varbūt zemāku klašu skolēniem nelegāls. Māris jau tagad ir pilngadīgs jaunietis un dara, ko grib. Taču māte nav lepna, tas tiesa. Viņš dzīvo ar māti. Divatā. Viņa māte jau sen padevusies. Cerību pilnā nabadzīte pēdējos divus gadus cenšas uzveikt sava dēla negantos ieradumus. Māris jau kopš sešpadsmit gadu vecuma mīl gan iedzert, gan arī ievilkt kādu netīru dūmekli, kas bendē viņa plaušas. Šis tas jau palicis par ikdienišķu aktivitāti. Skolā gandrīz vai tikai latviešu valoda viņam ir sekmīga. Pat tēvs no Zviedrijas nemitīgi sūta Mārim e-pastus, lai labo savus neglītos vērtējumus. Kāpēc no Zviedrijas? Viņš tur jau kādu laiku ir apmeties ar savu jauno sievu un nedomā nemaz atgriezties. Dzīve tajā pasaules malā viņam ir labāka, un tas, kas notiek ar Māri un viņa māti, viņu sevišķi neinteresē. “Tu esi nožēlojams, tev neviens nevar palīdzēt,” kā vienā no e-pastiem viņš bija rakstījis Mārim. Rakstījis, nevis telefoniski pateicis. Laikam nepietika drosmes. Taču par vērtējumiem skolā gan viņš uztraucas. “Negribu, lai tava dzīve beidzas zem Vanšu tilta,” tā arī viņš reiz bija rakstījis. Varbūt viņam tomēr interesē, bet ne līdz galam.
Mārim pagātne ir patīkamāka. Pamatskolā Māris bija diezgan gudrs, cītīgi mācījās un neskaitāmas stundas pavadīja pie grāmatām bibliotēkā. Tomēr kur savi plusi, tur arī mīnusi. Viņš bija nežēlīgi atstumts. Bija tik pārgudrs, ka nevienam viņš nepatika. Vai, precīzāk, skauda, ka tik pārmērīgi gudrs. Izrīkojumā vecāko klašu skolēni viņam uzsita zilu aci. Skolas biedri viņu necieta tik ļoti, ka bija jāņem talkā vardarbība. Kopš tā atgadījuma kārtīgais, gudrais Māris pārtapa par pilnīgu pretstatu. Tagad katru brīvu brīdi pavada ar skolas “sliktajiem” un, kā mēdz teikt, neproduktīvi. `
Brāzmains sestdienas vakars. Māris iznāk no spēļu automātu zāles un tūlīt dodas virzienā uz savu un mammas dzīvokli. Ejot pa kāpņutelpas nomākti pelēkajām padomju laika kāpnēm, Māris jau prātā izsecināja, kuras ierīces māte neizmanto. Ienācis dzīvoklī, žigli ielūrēja caur mammas istabas durvju šķirbu. Viņa gulēja ciešā miegā, nemaz nenojaušot Māra negantās izdarības dažu pēdējo un nākamo stundu laikā. Grēkdienis paķēra mātes pēdējās dārglietas, ko vecmāmiņa Ligita atstāja viņai par piemiņu, aizejot aizsaulē, un arī viņas sildītāju. Viņš mudīgi izbrāzās kā vējš ārā pa durvīm, pa taisno uz lombardu, divus kvartālus tālāk. Vajadzēja taču. Stipendiju tik gandrīz vai maksāja, un pēdējās dienās Māri pārņēmis slinkums strādāt kaimiņienes apartamentos par trīspadsmit minku barotāju un uzkopēju. Kā arī nevienam sīkajam no skolas nebija nepieciešamas cigaretes par dārgāku cenu. Azartspēles bija vēl viena viņa atkarība, par kuru mātei nebija ne mazākās nojausmas.
Pēc diviem kvartāliem - tur jau parādījās Māra bieži apmeklētais lombards. Lombarda īpašnieks Mārim ir attāls radinieks, viņa vārds ir Vilis. Vilis stāv aiz letes un prasa : “Ko šodien atnesi? Mātes gludekli? Vai varbūt kādu tējkannu?” Māris uzliek sildītāju uz lombarda letes un un saka: “ Labi, labi , nevajag. Cik dosi? Te vēl pāris gredzeni un kaklarota.” Lombarda īpašnieks paskatījās uz viņu ar sadarbības pilnu skatienu un ielavījās blakus telpā, stūķējot siermaizi mutē. Jau pēc brīža viņš nāk atpakaļ un uzmet naudu uz letes : “Še, četrdesmit divi eiro un astoņdesmit trīs centi.” Savācis naudu no letes, Māris tūlīt pa durvīm ārā uz azartspēļu zāli. Visu nakti viņš, cerību pārpilns, kā jau azartspēļu cienītājs, tur pavadījis, negūstot atpakaļ ne centa.
Rīts. Te, lūk, Jānis, Māra klases biedrs, uzķer viņu izejam no spēļu automātu zāles un tālāk redz, ka viņš tik tiešām nāk pretī, pa to pašu ielu. Māris, ieraudzījis redzēto seju, piepeši nodomā: “Kas svētdienas rītos, ejot pa klusu Rīgas ielu, nāk pretī?” Tik tiešām agrs rīts. Pulkstenis rāda septiņi divdesmit četras. Ko Jānis vispār tik agrā rīta stundā dara ārā? Katrā ziņā Māris jutās nelāgi un neveikli, jo klases biedrs atkārtoti pieķer viņu, izejam no azartspēļu zāles. Diez ko Jānis katru svētdienu dara tik agri no rīta Rīgas ielā? Par Māra sliktajiem ieradumiem jeb atkarībām neviens no viņa klases nezina, tikai skolas biedri, ar kuriem viņš mēdz ik pa reizei iedzert, bet izskatās, ka tagad arī Jānis zina to, ko nevajag.
Māris, nepaspējis pat pārkāpt pāri lievenim, kur māte jau nepacietīgi gaida savu dēlu kopš brīža, kad augšējā stāva kaimiņš viņu pamodināja ar skaļu kritienu uz zemes piecos no rīta, lai tūlīt pilnā rīklē dusmīga pārmestu par pazudušo sildītāju. Rotas lietas, izskatās, ka nav ievērojusi. “Kur tu visu nakti biji?!” māte, dusmu pilna, prašņāja. Māris māti neklausījās bet, uzkrītoši ignorējot, noģērba savas virsdrēbes un gāja uz savu istabu, aizcērtot durvis. Zēns iekrita nesaklātajā gultā un aizmiga ar visām drēbēm, ko bija nēsājis visu iepriekšējo dienu un nakti.
Pēc aptuveni trīs nogulētām stundām Māris pamodās no mātes saucieniem, ka jāceļas uz skolu. Māris ir nokavējis jau pirmās trīs stundas. Ceturtā stunda ir literatūra. Uz to viņš bez pilnīgas piepūles un steigas ieradās. Skolotāja, pamanot pāris skolēnu bakstot mobilos telefonus pagaldēs, mudīgi aizrādīja, lai tik šie pamēģina neklausīties par pēdējiem literatūras daiļdarbu izdevumiem. Tad sekoja neliela lekcija par mobilajiem telefoniem: “Tie jūs nekur tālu nenovedīs, labāk atmetiet tagad, kamēr nav par vēlu. Grāmatas jālasa, nevis ekrāni jābaksta! Es jūs lūdzu! Pat Dzintars Sodums reiz teica, ka “attīstīts cilvēks daudz lasa, sevi attīstot vēl vairāk”. Šos vārdus izdzirdējis, Māris tūlīt iemeta savu mobilo pagaldē un vārdus - tos noglabāja savā atmiņā, bet ne pārāk tālu. Tik tālu, lai drīz vien var pielietot. Precīzāk, tuvu. Kaut kas viņam iesita. Ne jau tiešā nozīmē, bet gan metaforiskā. Tas bija mirklis, kad viņam palika skaidrs, cik tālu aizveduši viņa sliktie ieradumi, kas nemanāmi viņu dara nelaimīgu. Viņa vienīgā izeja bija grāmatas un izglītība. Tā bija tā diena. Tā diena, kad Māris pielika visam punktu. Tikt no atkarībām vaļā bija grūti, taču beigu beigās-vērtīgi. Šis tikai pierāda, ka daži vārdi var daudz nozīmēt un būt spēcīgi.
Ir pagājuši septiņi gadi. Šobrīd, Māris ir pieprasīts advokāts ar jauku dzīvoklīti Rīgas drošākajā rajonā. Viņš beidzot ir laimīgs. Ik brīdi viņš ir pateicīgs savai literatūras skolotājai par viņas teiktajiem vārdiem todien, tiem bija liela ietekme, un tie motivēja viņu pārvērst visu savu dzīvi par prieka pilnu piedzīvojumu, sākot tikai ar grāmatu lasīšanu un ar slikto ieradumu atmešanu. Viņa māte būtu nemitīgi lepna ar savu dēlu. Diemžēl viņa jau kādu krietnu laiku atpakaļ devās aizsaulē. Kāds apreibis autovadītājs uztriecās sievietei uz gājēju pārejas.
Arī sēras par māti Māri nav pametušas. Tikai kopš mātes nāves Māris sāka saprast, cik ļoti māte gribēja viņam veltīt visu to labāko. Vēl šobaltdien viņš nespēj sev piedot par visām reizēm, kad māti bija pievīlis un apzadzis savos pusaudžu gados, cenšoties apmierināt savas vēlmes un ignorējot mātes jūtas.
Renāte Enne
Šis brīdis
Vēsturi nevar izmainīt. No tās var tikai mācīties. Vēsture ir jāmācās, lai nepieļautu tādas pašas kļūdas, kādas kāds jau agrāk ir pieļāvis. Varētu pat teikt, ka vēsture ir jāmācās, lai pasaule un tās notikumi neatkārtotos atkal un atkal.
Taču pasaule attīstīsies un attīstīsies, līdz tagadējā vēsture pamazām tiks aizmirsta un atkal tiks pieļautas vecās kļūdas. Dzintars Sodums romānā “Savai valstij audzināts” teicis: “Vēsturei ir tikai viena dimensija – laika dimensija.’’ Es to saprotu kā mūžīgu apli. Pasaule attīstās tik tālu, ka senākā vēsture pamazām tiek aizmirsta un, līdzko tā notiek, atkal tiek pieņemti tādi paši lēmumi un pieļautas tādas pašas kļūdas līdzīgās vai pat tādās pašās situācijās kā agrāk. Manuprāt, tā ir tā viena dimensija, kurā vēsture mūžīgi atkārtojas.
Dzintars Sodums pieminējis arī laiku: ‘’Viņš ir dzīvs, viņam ir četras dimensijas. Viņam ir ziemas rīti un vakari.’’ Laikam ir četras dimensijas - rīts, diena, vakars un nakts, kā arī pavasaris, vasara, rudens un ziema. Šis aplis ir neapturams, un laiks iet uz priekšu, ietverot sevī katru sīkāko notikumu, kuri kopā veido vienu visaptverošu vēsturi.
‘’Zem viņa rakstāmgalda stāvēja no laukiem vesta ābolu kaste ar sīpoliņiem un pepiņiem. Lasīdams un kozdams ābolus, viņš birdināja sēklas papīrkurvī.‘’ Un šī ir tagadne – šis laiks - viens noteikts brīdis, kādā dienas un gada daļā, kas, šobrīd notikdams, jau paliek pagātnē.
Laiks nepārtraukti dodas uz priekšu, un to apturēt nav iespējams. Robeža starp tagadni un pagātni ir niecīga. Viss, kas notiek šobrīd, jau tiek ierakstīts pagātnē - vēsturē.
Undīne Baltruņķe
Slēpdamies Drošībā
Tu vēro apkārt, uz visām pusēm,
Skatiens tad atkal uz lappusēm,
Ir jaizdara tikai šis darbs,
Lai cik tas justos skarbs.
Sirds krūtīs dungo kā āmurs pa sienām,
Bez apstājas, no tagadnes līdz vecumdienām,
Palieku gultā ar skatu uz griestiem,
Lai gan liekas, ka kāpju mūžību pa Alpiem.
Nervi bezgala ārdās pa galvu,
Kā putns, kas zaudē sev spalvu,
Jūtos kā okeānā bez laivas,
Meklēdams gaismu, bez bākas.
Diena pēc dienas man garām skrien,
Bet domas man nerimstas arvien.
No stresa ar mieru es paslēptos,
Un galu galā, vienmēr var uziet bēniņos.
Elizabete Amēlija Austruma
Dvēsele, drošība, Dievs
Kas cilvēka dvēseli gadu simtiem atpakaļ turēj' droši?
Dieva labā roka noteikti,
Kas gādāj' par Dieva labo roku?
Tā bij' mūsu Baznīca,
Bet mūsu laikos, kad Dievs mūs it kā pametis,
Tā labā roka mūsu dvēseles vairs nesargā,
Cilvēks vēršas pie vēlētāju urnas ar biļetenu rokā,
Gan jau deputāti dos mums drošības sajūtu,
Bet ja nezin, ko grib?
izvēles taču ir platas kā Daugava,
Deputāti tač' tik dāsni runā par to, ko darīs,
Bet reti kad izpilda to, ko darīs,
Cilvēks aizvien vairāk aizdomājas...,
Kur mēs aizgājām nepareizi?
Vai tiešām vienīgais, kas mūs pasargās,
Ir Baznīca un tās klātesošā Dieva labā roka.
Aleksandrs Legčiļins- Broks
Vecais, labais Ziedonis kaut kad pirmsinterneta laikā rakstīja,
Ka tik daudz taisnību visapkārt un ,,nojukt var, ja nav savējās''.
Atveru Google, atveru Facebook un Delfi,
O, uzskatu jūra! Jā, ,, daudz uzskatu, un maza spēja spriest"!
Man gan ir teikts:,, Ja sevi cieni, nelasi komentārus!''
Bet, ja tie mani neskar tieši,
Ar patiesu apbrīnu ieskatos gan
Un vienmēr nonāku pie atziņas -
,, Daudz uzskatu un maza spēja spriest!"
Es nezinu un nesaprotu, no kurienes cilvēkiem
Tik daudz naida, neiecietības un indes.
Bet viens man ir skaidrs -
Rupji, truli, kļūdaini vārdi par inteliģenci
Nu gan neliecina.
Vai tā šodien ir tribīne neiecietībai un muļķībai
Pret citādi domājošajiem?
Es sevi cienu, tāpēc veru šos portālus ciet,
Bet jūtos kā pabijis vismaz atkritumu poligonā.
Un interesantākais ir tas, ka visskaļāk bļauj tie,
Kuriem ir vismazāk ko teikt.
Nu tie, kuriem, pēc pašu domām ,, daudz uzskatu",
Bet ,,maza spēja spriest".
Edvards Petkuns
“Kad viņš ejot ļaužu pilnā zālē, viņam liekoties, ka visi uz viņu skatās. Viņš tad ejot tik stīvi, ka klūpot. “ (Dz. Sodums)
Aleksandrs Molloudis
