Projektu nedēļā 2. e klase iepazina Ikšķiles skolu vēstures lappuses. Viesojāmies skolas muzejā, uzņēmām ciemiņus  - Ikšķiles skolas bijušo ģeogrāfijas skolotāju Ēriku Maļinovsku un viņas skolnieku Juri Grīnšteinu, kuri pastāstīja par laiku, kuru viņi pavadījuši Ikšķiles skolās. Tik savādi, neparasti, neticami bijis toreiz, kad nav bijuši mobilie telefoni, kad tālu bijis jāmēro ceļš no mājām uz skolu,  ar kājām, ar slēpēm. Elkšņu skolā bijuši bišu stropi un ap 100 trušu. Klases arī toreiz bijušas lielas – līdz 30 skolēnu katrā klasē. Skolēniem paticis mācīties, un viņi rakstījuši glīti. Arī mēs šonedēļ iemēģinājām rakstīt ar spalvu un tušu, tāpat kā toreiz. Tas bija patiesi grūti, bet interesanti.

Šonedēļ pabijām mūsu skolas pētnieku lomās. Mēs meklējām un atradām neparastas lietas – dīvainas norādījuma zīmes, vecu zvanu. Atradām „mikroviļņu krāsni” pie griestiem un dīvainu caurumu durvīs. Centāmies izdomāt, kādēļ skolas ieejas durvis ir tik ļoti smagas. Lai mazākie bērni vieni netiktu no skolas ārā, vai, lai kāds iekšā skolā nevar ienākt?

Vislielākais darbs šonedēļ tika ieguldīts pie plastilīna un papīra cilvēku filmu veidošanas par skolu. Strādājām grupās - veidojām tēlus un filmējām divas filmas. Tik interesanti bija skatīties jau gatavās filmas. Kļūdas un brāķi filmās likās smieklīgi, jautri, tik īsti.  Interesanti šo filmu noskatīties būs pēc daudziem gadiem, piemēram skolas „Pēdējā zvana” dienā, 9.klasē!  Mūsu veidoto filmu vēl nav redzējuši mūsu vecāki. Mēs ļoti ceram, ka viņiem patiks mūsu paveiktais.

Gandarījums par padarīto, sasniegto šajā nedēļā vēl labu laiku mūs neatstās, jo daudzas lietas šajā nedēļā darījām pirmo reizi. Mēs klasē apspriedāmies un nolēmām, ka šādas projektu nedēļas vērts skolā ieviest visu laiku, bet ierasto darba ritmu  varētu praktizēt tikai 4-5 dienas mācību gadā.