Latgaliešu dzejniekam un filozofam Robertam Mūkam veltītais konkurss
Oktobrī tika izsludināts Roberta Mūka radošā darba mūžam veltīts Latvijas skolēnu jaunrades darbu konkurss, kas notiek jau daudzus gadus un kurā vienmēr ir piedalījušies arī Ikšķiles vidusskolas skolēni. Šogad tā temats bija paša dzejnieka un filozofa lirikas rindas:
“Ik solī, ko speru,
Veras debesu vārti
Tepat, virs Latvijas zemes.”
Konkursā ar saviem oriģināldarbiem – mākslinieciskajām esejām - piedalījās un atzinību guva divas Ikšķiles vidusskolas skolnieces – Estere Blūmane 8.c. kl. un Marta Kupča 11. kl.
Konkurss noslēdzās decembrī un noslēguma pasākums norisinājās 15.12. Riebiņu novada Galēnu pamatskolā.
Lai veicas arī turpmāk!
Marta Kupča 11. klase (skolotāja Zane Bēķe)
Pērkona negaiss.
Pašas labākās atmiņas nāk pa putekļainiem grants ceļiem no dziļām lauku pļavām. Tieši tur es vēlos atgriezties. Es alkstu atkal būt tas bezrūpīgais bērns, kura lielākās problēmas bija nobrāzts celis un nātru sakostās kājas, kas niezēja tikpat stipri, kā tagad niez manas raizes.
Vēlos atgriezties vecvecmāmiņas klēpī. Viņas klēpī jutos visdrošāk, kad ārā savilkās melni mākoņi un dārdināja pērkons. Ik reizi, kad iezibsnīja zibens, mēs kopā skaitījām, līdz atskanēja dārdiens, tik kilometru attālumā plosījās tas. Kad attālums samazinājās, palielinājās manas bailes. Es piekļāvos vecvecmāmiņai un paslēpu seju viņas baltajos matos. Viņas sirmais matu ērkulis spēja padarīt tumšās debesis gaišākas un pērkona dārdienus klusākus.
Tagad man nav bail no negaisa, jo vecvecmāmiņa iemācīja savārīt to tējā. Ik vakaru es ilgojos un maisu savā tējas krūzē negaisu. Tējkarote zibens, kumelītes smagam gaisam, raudene tumšām debesīm, deviņvīruspēks, lai pērkons dārdina un atbalsojas it visur. To pārleju ar spirdzinošu lietu un malkoju savu tēju, baudot to trakumu, ko esmu savārījusi.
Tas prasa daudz spēka, bet baudīšu, raudāšu un smiešos, jo pēc šī smagā darba debesis mazliet pavērsies. Ar katru nākamo krūzi turpināšu spert zibeņus, līdz saule spīdēs ne tikai virs manas galvas, bet arī virs Latvijas, un, ja patiešām centīšos, tad varbūt debesis pavērs man skatu uz visu pasauli.
Estere Blūmane 8.c klase (skolotāja Sanda Ziemele)
Migla.
Sitiens. Asas sāpes. Nē, vairs nē. Kas notika? Es braucu, un... Nē, lūdzu, nē. Tumšs. Vai arī gaišs? Nevar īsti saprast. Kaut kas pa vidu. Autobānis? Pilnā ātrumā traucos pretī ''gaismai''. Tiešām nesaprotu. Acis sāp. Palidoju garām kam lielam un sarkanam. Tas man uzsmaida un noveļas no šosejas ar skaļu blīkšķi. Bija gods tevi satikt, draugs. Dusi mierā. Man paliek bail. Gaisma (tumsa?) skrien aizvien tuvāk un tuvāk, līdz vienā brīdī mans veselais saprāts mani nodod pavisam. It kā iepriekš būtu kaut ko sapratusi. Nē, pilnīgi nekas vairs nav manam prātam aptverams. Mandeļu tēja, tu prasi? Varbūt. Kā uz to skatās. Viegli elpot. Nekad nav bijis tik viegli.
Vienmēr ir sajūta, ka uz krūtīm guļ nasta, tik liela, cik ilgas pēc vasaras. Bet tagad? Nastas nav. Vai pienākusi vasara? Gaiss pats skrien iekšā un ārā. Pirmo reizi mūžā varu aizmirst par šo vienkāršo, pašsaprotamo, bet tomēr tik nogurdinošo ķermeņa funkciju. Kas tas? Dīvainas skaņas. Kā tās, kad santehniķis jau trešo stundu ņemas ar un ap caurulēm zem izlietnes. Viņš man jautā, kāpēc manas caurules regulāri aizdambējas. Kā lai to pasaka... Viņam nav jāzina, ka regulāri pa caurulēm aizskalojas divi litri asaru. Tā ir nasta, kas padara tās smagas, un tad nav variantu, ir jāaizdambējas. Bet to es viņam nesaku. Sāks vēl žēloties. Nē, to man nevajag. Bet tomēr šīs skaņas ir patīkamākas. Santehniķim gribas mest ar čību, bet šīs skaņas pievilina. Ne tā, kā kad gribas šokolādi, nē. Kad gribas šokolādi, tu apēd šokolādi, un viss ir labi. Bet no šī vaļā netikt. Gribas vēl un vēl. Ietīties tajā pilnībā, apbārstīt matus un saukt to par tēti.
Uztraušos kājās un akli streipuļoju savu kaprīžu virzienā. Kad beidzot spēju atraisīt acis, manā priekšā paveras skats uz milzīgām, apzeltītām plastmasas caurulēm. Vareni. Tās ir tieši tādas kā manējās. Tikai manām viss zelts nobružāts. Santehniķis vainīgs. Nepaspēju apbrīnot pat dažas sekundes, kad zeme norīb, un caurules sakustas. Ar sava prāta vēl veselo daļu aptveru, ka esmu mirusi un atrodos debesu vārtu priekšā. Tomēr laika analizēt man nav. Vārti atveras, un nepārvarams spēks mani ierauj dziļāk. Vārti aizcērtas ar lielu troksni. Iestājas panika. Krītu ceļos un kliedzu, spārdos cik spēka. Kāpēc? Nezinu. Tā es izturos visās stresa situācijās. Tieši tik vienkārši.
Kāds mani aptver no no mugurpuses. Nedaudz nomierinos. Galvā šalc jautājumu jūra. ''Kur es esmu? Kas notika? Es nomiru? Kas tu esi?'' Radība atlaiž manu vārgo, drebošo ķermeni un paiet nedaudz nostāk. ''Nu, es gaidu!'' es nepacietīgi uzkliedzu.
''Nomierinies, mans bērns, viss ir kārtībā.''
''Kas notiks ar manu ģimeni, draugiem? Kas rūpēsies par manu kaķi Nūdeli? Es dzīvoju viena! Nekas nav kārtībā!''
''Tu mani laikam īsti nesaprati. Lieta tāda, ka nekas no tā nav svarīgi.''
''Ko tu ar to domā? Manai dzīvei nebija jēgas?''
''Nu nē. Tavai dzīvei ir jēga, bet lieta tāda, ka pastāv tikai tava dzīve. Tu esi visi. Visi ir tu. Neviens cits neeksistē. Vai es pietiekami skaidri izteicos?''
''Es esmu Vašingtons? Obama? Hitlers?''
''Un visi, ko viņš nogalināja. Beidzot tu sāc saprast.''
''Oho. Bet kāpēc?''
''Tu nespēj pat iedomāties, cik reižu esmu tev šo stāstījis. Redzi, esmu jau ļoti vecs, un, teikšu godīgi, man jau šis viss līdz kaklam. Gribu doties pensijā, bet vajag kādu, kas nāks manā vietā. Šādā veidā es tevi sagatavoju.''
''Tu trenē mani, lai es kādu dienu kļūtu par Dievu?''
''Tieši tā.''
''Bet kāda jēga no tā? Ja reiz šajā pasaulē eksistēju tikai es, tad kāds būs mans darbs? Sagatavot nākošo? Un viss?''
''Ak, manu dumiķīt. Kā tu domā, kāpēc tad tevis tā dēvētajā ''visumā'' ir tik daudz planētu? Ha!''
''Labi, bet...''
Tumšs. Nē, nē, gaišs. Pagaidi! Man vēl ir tik daudz jautājumu! Ak nē, es jūtu vēl vienu panikas lēkmi. Dīvaini pīkstieni un kliedzieni, kas nāk no manas mutes. Paga, es piedzemdēju sevi? Prāts paliek tāds miglains...