“Dieviņš ir parūpējies, lai visi neparastie ļaudis būtu atraduši savu mājvietu Ulubelē. Te sastopams gan vecais upes vērotājs Meinards un Nāves salas Strēlnieks, gan gudrības maizes cepējs Brīnumbeķeris un Kugas mājas Artiste, gan Kaparāmura spoguļzivju kārotājs Skrīveris un Kābeļu kalna Romeo un Jūlija. Un Ulubelē aug raganbekas, kuras drīkst ēst tikai tie, kuri tic, ka tās ir ēdamas. Jo tās ir gan ēdamas, gan indīgas. Viss atkarīgs no ticības.”

Vairumam no mums, ikšķiliešiem, ar vārdu Ulubele, pirmkārt, asociējas, mūsu novadnieces Noras Ikstenas pasakas par Ulubeli, kuros rakstniece ar dziļu mīlestību stāsta par mūsu dzimto Ikšķili, apvijot to ar burvīgām teiksmām, mītiskiem tēliem un pāri tam visam skaidri jaušamu patiesas mīlestības plīvuru. Bet vai šī ir vienīgā mums zināmā Ulubele? Varbūt arī Līču Ulubelē aug savas raganbekas, mājo sava Artiste un Burtlicis? Un šie abi pūkainie, kas tik mīļi lūkojas viens uz otru, nav kaķu Romeo un Džuljeta?  Nokļūstot Līčos, dzīvnieku patversmē Ulubele, pārņem divējādas jūtas. Šķiet, ka ar tādu pašu nesavtīgas labestības plīvuvu šeit tiek apsegts ikviens, kurš te nokļūst. Taču, ielūkojoties dziļāk dzīvnieku vērīgajās acīs, tajās jaušamas dziļas skumjas. Vilšanās un neizpratne par slikto, kas piedzīvots pagātnē. Taču tieši tāpat kā Noras pasakās, te visi tic. Ka kādreiz viss būs labi.

“Labi, ka dzīvnieki Ulubelē var uzturēties neierobežotu laiku. Katrs iespēju robežās tur tiek aprūpēts, tur ārstē slimos, un, galvenais, nevienu neiemidzina, ja vien tam nav objektīva iemesla. Nezinu, kādam jābūt cilvēkam, lai to visu redzot paliktu vienaldzīgs. Ziemassvētkos saslima mans kaķis. Mums Miks bija jāiemidzina. Tāda ir dzīve. Viņš bija mans labākais draugs, man arvien ir ļoti grūti. Varbūt tas pamudināja mani ierosināt organizēt šo akciju. Pastāstīju par savu ideju meitenēm no žurnālistikas pulciņa un tālāk jau viss notika.” Tā savu darbu komentē idejas autore Patrīcija.

Žurnālistikas pulciņa meitenes izmantoja visas iespējas, lai veicinātu akcijas norisi. Informācija tika ievietota skolas mājas lapā, sociālajās vietnēs, nosūtīta vecākiem ar e-klases pasta starpniecību. Meitenes pat individuāli gāja pie pedagogiem ar lūgumu pārskatīt makulatūras krājumus klasēs. Rezultāts bija iepriecinošs, 1.martā no skolas organizējām transportu, lai nogādātu saziedotās lietas patversmei. Prieku un gandarījumu par paveikto meiteņu acīs papildināja apziņa par to, ka viņas var. Var paveikt kaut ko patiesi nozīmīgu un lietderīgu, no idejas līdz pilnīgai realizācijai.

Liels paldies visiem, kas rada iespēju palīdzēt! Paldies vecākiem, ka vērāt savu bērnu sirdis labiem darbiem! Īpašs paldies Sandai Bērziņai un Patrīcijai Kancēvičai par nesavtīgi ieguldīto darbu.

Projekts tika izvirzīts VISC organizētajam Labo darbu konkursam. Nelielu ieskats par paveikto skatīt šeit.

I.Rasima