Ikšķiles vidusskolas skolēni – laureāti Robertam Mūkam veltītajā vislatvijas jaunrades darbu konkursā.

Jau vairākus gadus pēc kārtas Ikšķiles vidusskolas skolēni sekmīgi startē Robertam Mūkam veltītajā Vislatvijas jaunrades darbu konkursā. Šogad Latvijas skolu 2.-12. klašu skolēnu jaunrades darbu konkursa tēma bija “Man nevajag nemirstības eliksīra, Nemirstība ir iesieta Latvijas sierā” (R.Mūks). No Ikšķiles vidusskolas starp labākajiem tika atzīti un atzinības saņēma 5.-7.klašu grupā Kristers Renārs Ziemelis (7.c klase, skolotāja Kristīne Bezzubova), 8.-9. klašu grupā Kristiāna Seimanova (8.c klase, skolotāja Sanda Ziemele - Miezīte) un Estere Blūmane (9.c klase, skolotāja Sanda Ziemele – Miezīte), 10.-12.klašu grupā Marta Kupča (12.klase, skolotāja Zane Bēķe).

Laureāti un viņu skolotājas 14.decembrī tika aicināti uz Galēnu pamatskolu jaunrades darbu noslēgumu pasākumu. Skolēniem bija iespēja apmeklēt Roberta Mūka muzeju, iepazīties ar rakstnieka un filozofa dzīves svarīgākajiem posmiem, kā arī baudīt pasākuma pozitīvo gaisotni. Paldies skolēniem par piedalīšanos un vēlmi rakstīt jaunrades darbus, kā arī skolotājām par iedrošināšanu!

Skolotāja Sanda Ziemele - Miezīte

   xxx

Latvju raksti

Nevajag man nemirstību,

Vajag man tik latvju sieru.

Par dzimteni es zemē kristu

Un jebkurā karā bristu.

(Manā sirdī iegravēti

Mūžam ir šīs tautas raksti).

Dzertu Daugav’s ūdentiņu,

Katru milzi pievarētu.

Atrastu es dzintariņu,

Mūžam skaista nu es kļūtu.

(Kā Spīdala zaigotu,

Kā Laimdota laba kļūtu).

Latvija – tās manas mājas,

Un lai arī kā man klātos,

Vienalga, kurp nesīs mani kājas,

Zinu – sirdī iegavēti

Mūžam būs šīs tautas raksti.

(Kristiāna Seimanova, 8.c klase)

 xxx

 Dodiet man brītiņu atelpas...

            Gaisā virmo salkana, dzelteni oranža sūnu dvaka. Garām slīd dāma gaumīgās čūskādas kurpēs, kuras akcentē viegli rudenīga šallīte. Dāmas seja– balta, trausla kā porcelāns. Šo trauslo izskatu papildina viņas mati – tumši brūni, vijīgi. Šķiet, ka matiem ir pašiem sava personība un tie nu ne pavisam nevēlas sadarboties ar saimnieces gribu.

Šī daiļā būtne dodas manā virzienā. Es gan nesaprotu, ko šāds brīnišķīgs eņģelis būtu pazaudējis šajā necilajā tējnīcā, taču viņas ne gluži garās, bet tik izteiksmīgās kājas braši soļo šurp. Es nedaudz sabīstos. Sirds sitas kā traka, šķiet, ka tūlīt tā pārstās pukstēt. Viņa graciozi pieiet pie bufetes un nāvējoši brīnišķīgā angļu akcentā pasūta zaļo tēju ar pusotru karotīti cukura, citrona šķēli un putotu pienu. Dāma viegli paskatās pār plecu. Viņas skatiens uz sekundi sastopas ar manu. Šķiet, ka viņa uz mirkli sastingst. Es arī. Nopētu viņas acis – tik dziļas, tik zilas, bet reizē netīri pelēkas, tādas, kurās viegli var gan apmaldīties, gan atrast sevi. Tādu brīnumu man vēl nekad nav gadījies sastapt. Šīs dziļās, stikloti pērļotās acis mani nopēta no galvas līdz kājām.

Mēs esam šķietami pilnīgi pretstati: es – vienkāršs, viņa – pārlieku smalka. Eņģeliski sarežģītais un necilais. Kamēr nirstu dziļi savās smadzeņu dzīlēs, nepamanu, ka viņas daiļās acis jau lūkojas uz mani no augšas. „Vai drīkstu piesēst?” viņa veikli tīrā latviešu valodā pajautā. Nesagaidījusi atbildi, nomet bagāžu un veras man tieši dvēselē. Man kļūst neveikli, mēģinu darīt visu iespējamo, lai nejauši neizdvestu kādu lieku skaņu vai vienkārši nesāktu uzvesties nepiedienīgi.

Uz galda nedaudz apdrupušā māla vāzītē pavirši sakārtotas trīs apvītušas rozes (es tiešām neatšķiru puķes, atvainojos. Man šķiet, ka tās ir rozes). Viņai pie kājām skumji guļ neliels iepirkumu maisiņš. Tas rotāts ar rozēm (vai rozes spētu ar savu trauslumu šķirt mūsu dvēseļu sarunu?). Viņas pirksti veikli ieslīd iepirkumu maisiņā un izvelk nelielu tējas tasīti. To rotā smalkas, zeltainas figūras un sudraba pleķis Kipras ģeogrāfiskās kartes formā. Kad beidzot izpeldu no šī sevī ievelkošā transa, ieraugu viņas burvīgo sejiņu pārvērstu izbrīnā.

Es tikko devos ceļojumā uz vietu, kur viss šķiet tik silts un mājīgs. Kā siltums no miljons kaķiem. Kā gulta, kurā vēsajās oktobra dienās tik ļoti gribas palikt. Pēc mūžības klusumā un nesaprašanā es beidzot spēju izdvest pirmos vārdus.

„Es reiz biju Kiprā...” iesāk daiļā būtne, sniegdama man tasīti. „Esmu atpakaļ. Uz palikšanu. Latvijā. Vai vēlies gabaliņu siera? Man ir  “Latvijas siers”. Mūsu īpašais. Vēlies?”

Nespēju pateikt ne vārda. Vārdi ir šobrīd lieki. Starp mums ir nemirstība. Jūtu, cik ļoti vēlos vēl šādus haluciogēnus dvēseļu tējošanas momentus.        

(Estere Blūmane 9.c klase)

 xxx

Rudens dvesma.

Iedodiet man gabaliņu rupjmaizes,

Iedodiet man piena krūku

(vislabāk Latgales māla veidotu).

Es iekodīšos sierā

Un stāvēšu novadu krustcelēs.

Manas saknes ir dziļi Latvijas zemē,

Esmu ieaudzis dzimtenē.

Nedodiet man nemirstības eliksīru,

Nevajag man alķīmiķi.

Vēlos saujām smelt tēvzemi

Un rudens dvesmā ieelpot gājputnu dziesmu.

(Kristers Renārs Ziemelis, 7.c klase)

xxx 

 Mirstīgā mūžība.

     Ko darīt ar nemirstību? Man plaukstas par mazu. Tur pietiek tikai saujiņai vienai patiesai dzīvei.

    Tā ir dzīves burvība visu piedzīvot pirmo reizi. Vasaras naktī Kloda Debisī Mēnesgaismā peldēt Monē Ūdensrozēs. Skaisti, izjusti, neaizmirstami. Tad tas mēdz atkārtoties, krāsas izbalē, dzīve izplēn. Nodrillētas emocijas, klišejiskas frāzes un rutīna ir tava ikdiena. Tā mūžību dzīvot nevēlos, tad iedzert balinātāju, izbalināt asiņainās iekšas un kļūt par baltu baltajā. Nekad nelīt, nekad nespert zibeņus, vienkārši būt.

    Labāk brienu pa dubļiem ar nobrāztiem ceļiem. Pa Freida prāta mežiem klīstu, paslēpes ar nacistiem spēlēju. Malku skaldu Pablo Pikaso kubismā. Vorhola tomātu zupu pusdienās ēdu un lidmašīnā blakus brāļiem Raitiem sēžu. Naktī sapņus ar sirreālismu Salvadora Dalī ūsās virpoju. Pa telefonu  man Bukovskis saka: ”Atrodi, ko mīli un ļauj tam sevi nogalināt!”

    Tādu vienu spilgtu, neaizmirstamu un pamatīgu, iesakņot pasaules augsnē, lai manus soļus var mūžīgi dzirdēt. Man nevajag mūžību, man vajag dzīvi.

(Marta Kupča, 12. klase)