9. janvārī mūsu vidusskolēni apmeklēja R. Blaumaņa lugas "Pazudušais dēls" izrādi Valmieras drāmas teātrī.

Izrāde 11. klases skolnieču Santas Krasovskas un Martas Kupčas vērtējumā.

Martas Kupčas recenzija:

Izrāde "Pazudušais dēls" Valmieras drāmas teātrī.

   Rūdolfa Blaumaņa bēdu luga "Pazudušais dēls" atspoguļo 19.gs beigu sadzīves notikumus Latvijas lauku sētā. Lai arī luga tapusi 1893.gadā, darbā tēlotās problēmas - slinkums, mīlestība, nodevība un citu vainošana savās nelaimēs - nav svešas arī mūsdienās. Ir pagājuši 125 gadi, bet cilvēku dvēselēs nekas nav mainījies. Mēs vēl joprojām neesam sapratuši, kā tikt galā ar visdziļāko sāpju pinekļiem.

   Roplaiņu mājās par atbildīgo, kamēr vecais Roplainis ārstējas, ir atstāts Krustiņš, viņa dēls. Krustiņam vecie tikumi, paražas un uzskati ir sveši. Viņš meklē jaunu ceļu dzīvē, taču pieturas pie dīkdienīga, slinka dzīvesveida un par darbiem neliekas ne zinis. Krustiņam ir grūti dzīvot vecāku sētā, jo visi nemitīgi norāda, ka viņš dzīvo nepareizi. Krustiņa laisko dzīvi izjauc tēva atgriešanās. Atklājas Krustiņa uzdzīves sekas, lielais azartspēļu parāds.

   Roplainis ir nelokāma rakstura cilvēks, kurš ir ļoti stingrs. Viņš ir dusmīgs, pārdzīvo, bet ir gatavs palīdzēt savam dēlam. Žēluma, mīlestības un cieņas dēļ pret tēvu Krustiņš saprot, ka ir strupceļā. Viņš vēlas glābt tēva mājas un godu, jo Iņķis viņam ne tikai atņemtu naudu, bet arī pazemotu tēvu.

   Manuprāt, spilgtākais notikums ir Krustiņa saruna ar māti. Krustiņam vienmēr ar māti bijušas labas attiecības, jo viņa dēlu vienmēr lutinājusi un slēpusi no tēva viņa nodarījumu, bet tagad Krustiņš savā pagrimumā vaino māti. Varbūt Krustiņa māte ir izlutinājusi savu dēlu un tiešām viņa problēmu pirmsākumi ir meklējami jau bērnībā? Es domāju, ka Krustiņa iekšējā pasaule ir pilna ar pārdzīvojumiem. Viņš nevar būt kopā ar Ilzi, jo parāda dēļ apsolījies precēt krodzinieka meitu Matildi. Viņš jūtas noniecināts, jo blakus vienmēr ir pareizais, kārtīgais Mikus. Uz viņa pleciem gulstas Ažas dēla Reiņa nāve. Krustiņš ir apmaldījies, grib noslēpties no problēmām un žēlo sevi, neieklausoties apkārtējos un nelabojoties. Šajā brīdī ir viegli vainot vistuvāko cilvēku, kurš viņu visvairāk mīl un vēl labu, taču tā sāpina viņu visstiprāk, jo dzīves sarežģījumu gūzma aizmiglojusi acis, liekot aizmirst visu labo, skaisto, mīļo.

    Lai glābtu tēva mājas, Krustiņš nolemj nozagt naudu no tēva skapja. Pārpratuma dēļ Roplainis nošauj zagli, bet tas ir viņa dēls. Domāju, ka Krustiņa plāns nebūtu izdevies, bet dīvaini, ka dzīve izspēlē šādus pārpratumus brīdī, kad cilvēks cenšas laboties.

    Rūdolfs Blaumanis savā lugā pievēršas visdzīvākajai dzīvei un latviešu zemniekam ar viņa pelēko ikdienu. Režisoram Reinim Suhanovam, manuprāt, ir izdevies attēlot pilnīgu dzīves garšu. Izrādē viss veido harmonisku kopumu. No noslēgta apļa līdz gaismas un mūzikas saspēlei, Andra Eglīša telpa, Mareka Lužinska gaismu spēle, Kristapa Pētersona, Jēkaba Nīmaņa mūzika radīja īstās dzīves garšu. Vienkāršā, piezemētā scenogrāfija ļāva attēlot tā laika lauku sētas pelēko, darba pilno ikdienu, izceļot tēlus un viņu iekšējos pārdzīvojumus. Apdrukātie maisi ļāva redzēt saspringtos lauku darbus, taču to krāsas bija pārāk spilgtas vienkāršai dzīvei senā lauku sētā.

    Skatītāji sēž uz koka soliem aplī, gluži negribot ikviens skatītājs kļūst par izrādes aktieri, jo viņa emocijas ir redzamas arī pārējiem un tās lieliski papildina aktieru spēli. Ne skatītāji, ne aktieri nespēj nevienu brīdi atslābt. Mēs it kā visi esam šeit, Roplaiņu sētā, kur sajūtam Krustiņa elpu un valdošo spriedzi pirkstu galos, spējam sagaršot Ilzes asaras.

    Rihards Jakovels pārliecinoši spēlēja enerģisko, straujo, spēcīgo, bet tai pašā laikā trauslo un dramatisko lomu. Spēcīgs, stalts, simpātisks vīrietis, kurš nekādi neatstātu "pazudušā dēla" iespaidu, spēja parādīt daudzšķautņainu, pagrimušu personību. Līdzās spēcīgajam, staltajam Krustiņam Ilze izskatās vāja un naiva. Rūta Dišlere spēja ieskatīties Ilzes dvēseles dzīlēs un parādīja trauslo, mīlestības pilno un pašaizliedzīgo Ilzi.

    Oskara Vīksnes Andža tēlojums bija uzkrītošs, un tas mani atstāja vienaldzīgu. Šādā komiķa ampluā viņš bija jau vērojams citās izrādēs, bet, manuprāt, katram tēlam ir jābūt atšķirīgam un jāizprot tas, lai spētu to attēlot.

     Savdabīga, noslēpumaina, mistiska bija Ievas Puķes attēlotā Aža. Šis tēls neatstāja vienaldzīgu, bet piesaistīja uzmanību, piešķirot izrādei mazliet psihiskā trakuma.

    Visu tēlu savstarpējā saspēle un lugas atveidošana bija dinamiska un vienojoša. Tēli viens otru papildināja un izcēla, kopīgi sadarbojoties, lugas pēdējo ainu padarot interesantu un negaidītu.

    Rihards Jakovels parādīja, cik viegli ir aiziet pa nepareizo dzīves ceļu, bet ir jāatceras, ka neesi viens, ir jāieklausās, ko saka tev tuvie. Šo lugu noteikti vajadzētu noskatīties ikvienam, kas reiz jutis, ka dzīvo nepareizi, tāpat kā Krustiņš.

Santas Krasovskas recenzija:

Izrāde „Pazudušais dēls”.

   Rūdolfa Blaumaņa luga ‘’Pazudušais dēls’’  ir par sarežģītām paaudžu attiecībām Roplaiņu ģimenē, kas noved pie visai traģiska iznākuma. Šo lugu iestudējis režisors Reinis Suhanovs  Andra Eglīša iekārtotajā telpā Valmieras drāmas teātra Apaļajā zālē. Drāma 2 cēlienos, kas ataino galvenā varoņa Krustiņa problēmas ģimenē un mīlestībā, ar kurām var saskarties cilvēks arī mūsdienās. Darbība norisinās 19.gs. beigās Roplaiņu ģimenes mājā, kā arī vietējā krogā. Annas Heinrihsones veidotie stilizēti aktieru kostīmi, kādus valkāja toreiz, rada tā laika noskaņu.

   Galvenā varoņa - puiša Krustiņa, ko atveido aktieris Rihards Jakovels, problēmas sāk atklāties, kad no ilgstošas ārstēšanās slimnīcā atgriežas viņa tēvs Roplainis. Kamēr Roplaiņu saimnieks ilgstoši ārstējās, Krustiņš nevis palīdz mātei un vada saimniecību, bet izklaidējas un naudu, kas paredzēta saimniecības nodokļu nomaksai, zaudē krogā azartspēlēs. Krustiņš ir parādā lielu naudas summu tēva ienaidniekam, Imanta Strada atveidotajam krodziniekam Iņķim. Krustiņam ir jāizlemj, vai precēt krodzinieka meitu Matildi, un parāds tiks dzēsts, vai apprecēt Roplaiņu audžumeitu Ilzi, kuru viņš precēt negrib, bet to grib viņa vecāki. Tēvs ir vīlies Krustiņā, kaut arī pats jūtas vainīgs par savu dēlu. Pavērsienu rada Krustiņa mātes lāsts. Viņa vairs negrib palīdzēt savam dēlam un nožēlo to, ka viņa ir izaudzinājusi tādu dēlu. Strīda rezultātā Krustiņš aiziet prom no mājām. Viņš ir apņēmies apmaksāt parādu, bet tēvam naudu neprasīt.

   Visspilgtākais notikums notiek tuvu izrādes beigām un ir negaidīts. Krustiņa draugs Pauls, ko atveido Kārlis Neimanis, kurš vienmēr mudina Krustiņu izmēģināt laimi azartspēlēs, nu mudina Krustiņu pa nakti iekāpt pa logu tēva istabā un no skapja paņemt naudu. Tēvs tumsā, domājot, ka ir ieradies zaglis, kurš nesen iznācis no cietuma, izšauj  ar pistoli.

   Režisora Reiņa Suhanova nodoms, darbu veidojot, ir, lai katrs aktieris atbilstu savam tēlam un varētu tajā iejusties, jo tādējādi skatītājiem ir vieglāk uztvert izrādi. Valmieras teātra Apaļajā zālē skatītāji var sajust tuvo saikni ar aktieriem, jo darbība notiek pa vidu, bet skatītāji sēž visapkārt rupji ēvelētos beņķos. Režija un scenogrāfija veido saliedētu vienību. Mareka Lužinska apgaismojums rada telpā īpašu atmosfēru, bet gaismas nav daudz. Jēkaba Nīmaņa un Kristapa Pētersona mūzika uzdzen šermuļus un, manuprāt, nav piemērota šai izrādei.

    Īpaši darbības vietu raksturo maisi, ko tēli uznākot stiepj līdzi. Uz tiem ir apdrukas: salmi, gaļa, dārzeņi un malkas pagales. Darba noskaņa sākumā ir noslēpumaina, bet uz beigām tā paliek arī skumja un traģiska, par to liecina pašu tēlu pārdzīvojumi. Protams, vissvarīgākais tēls ir Krustiņš, jo ap viņu notiek galvenā darbība. Nozīmīgi tēli ir arī Krustiņa tēvs, kuru atveido Tālivaldis Lasmanis, un māte, kuru atveido Dace Everss, un viņa draugs Pauls, jo šie tēli ietekmē Krustiņa dzīvi un lēmumus, kurus viņš pieņem. Neparasts tēls ir Aža, kuru atveido Ieva Puķe, viņa ir tik ļoti apsēsta ar sava dēla Reiņa nāvi, ka to saskata parastā salmu maisā. Aža visā vaino Krustiņu, jo viņš ir vainīgs Reiņa nāvē.

   Šī izrāde man ļoti patika, tāpēc guvu pozitīvas emocijas. Tas, cik ļoti emocionāli bija tēli, lika man saprast un izjust, cik grūti ir risināt savas problēmas, cik grūti, kad cilvēks nav attaisnojis kāda cerības. Ar šo darbu es ieteiktu iepazīties saviem vienaudžiem un arī viņu vecākiem, jo tas ir par attiecībām un problēmām ģimenē, par to, kā, audzinot bērnu, viņš kļūst ne par tādu cilvēku, kādu vecāki iecerējuši.