25.martā 7.b. klase kopā ar klases audzinātāju Sanitu Tauriņu un skolotāju Miku Brencānu devas uz Rīgu, lai izbaudītu UNIKĀLU PIEREDZI.

     Jau skolā pārrunājām, kas mūs sagaidīs, bet dzīvē tas bija vēl īpašāk. Mums ir piecas maņas – dzirde, redze, oža, tauste un garša, bet ir cilvēki, kam vai nu veselības dēļ, vai kādu citu iemeslu dēļ, tas tā nav. Mēs tikām sadalīti 3 grupās un, ejot cauri piecām pilnībā aptumšotām telpām NEREDZĪGA GIDA PAVADĪBĀ, iejutāmies neredzīga cilvēka situācijās un iepazinām pasauli, pielietojot citas maņas. Sajūtas noteikti neaprakstāmas, jo šajās telpās mēs ne tikai pārvietojāmies, bet mēģinājām atpazīt priekšmetus un izpildīt konkrētus uzdevumus. Pārsvarā, pēc pārrunām, savstarpēji pildot uzdevumus, viens otram teicām, SKATIES (redzēt gan neko nevar, bet uzruna automātiska), vairumam, kā otrā maņa ieslēdzās – TAUSTE, tad DZIRDE (ar to gan problēma, jo, uzdevumus pildot, bijām mazliet par skaļu un tas jau ir traucējoši, lai ieslēgtos vēl kāda no maņām). Pozitīvais, ka atgriezeniskā saitē varējām uzdot jautājumus un saņemt interesējošās atbildes. Noteikti daudziem bija atklājums, ka neredzīgo cilvēku nosaucot par AKLU, tas ir aizskaroši (mēs gan tā nevēlējāmies), bet tā ir mūsu nezināšana. Ārkārtīgi interesanti, ka beigās, gaismā ieejot, mums parādīja bildes, kā bija tur, kur bijām (jā, jā, redzēt nevar neko un gaisma netiek ieslēgta + bildes nevar uztaisīt un Jums padalīties ar piedzīvoto). Noteikumi, kas tiek izklāstīti ir jāievēro uz 100%, jo tas redzīgajiem ir PIEDZĪVOJUMS.

Iesakām šo izbaudīt ar klasi vai ģimenei, jo tas ir tā vērts! Mēs ekskursijā devāmies ar projekta "Latvijas skolas soma" atbalstu.

Dažas atziņas:

• Ekskursija bija ļoti interesanta. Sapratu to, ka pilnīgā tumsā es izdzīvot nevarētu. Sapratu arī, kā dzīvo cilvēki ar redzes traucējumiem. (Rūta Vanaga)
• Ļoti patika ekskursija! Bija interesanti, ka beigās mums pastāstīja to, kā neredzīgie cilvēki redz. Man ļoti patika parka istaba, veikals un dzīvojamā istaba! (Agate Lapiņa)
• Ekskursija bija tiešām ļoti forša, izmēģinājām, kāda ir ikdiena neredzīgiem cilvēkiem, un tas nav viegli. Ļoti patika visas istabas, visvairāk parks ar tiltu. Un man ļoti patika uzdot jautājumus gidiem, jo uzzināju daudz ko jaunu (Sibilla Vaitkevica)
• Bija ļoti forši šajā ekskursijā, bet neredzīgam būt ir drausmīgi, nekad negribu pazaudēt savu redzi. (Oskars Liepiņš)
• Ekskursija man ļoti patika, bija foši sadarboties grupā. Bija kaut kas jauns šodien. (Roberts Zīle)
• Man ļoti patika ekskursija, bija interesanti un varēja izjust, kā jutas neredzīgi cilvēki. Man patika tiltiņš un veikals. Beigas, kur varēja uzdot jautājumus (Tīna Kristīna Paukšēna).
• Mums katram ir jānovērtē tas, ka mēs esam redzīgi un respektējam tos, kas tādi nav un palīdzam, ja nepieciešams. Atceramies – šie cilvēki nav AKLI, bet NEREDZĪGI. Ja pārvietojas ar suni, nekaitinām (tas apdraud šo cilvēku drošību); ja iet ar “balto spieķi”, esam toleranti. Ja iespēja palīdzēt transporta līdzeklī vai veikalos – palīdzam. Kā teica gids, mēs neviens neesam pasargāti, jo arī dzīves laikā var palikt neredzīgs (veselības dēļ/ traumas utt.). Grūtāk esot tiem, kas paliek neredzīgi vecumposmā 30+, jo bieži jāsāk mācīties viss no nulles (skolotāja Sanita).

7.b. klases audzinātāja Sanita Tauriņa